Cilvēks prieku visbiežāk saista ar apstākļiem. Ar vēlmju piepildījumu, panākumiem, atzinību, mīlestību, drošību, kontroles sajūtu pār dzīvi. Prieks kļūst par reakciju uz labvēlīgu notikumu sakritību. Tāpēc tas izrādās trausls: līdz ar apstākļu maiņu mainās arī iekšējais stāvoklis.
Taču pastāv cita prieka forma — daudz klusāka un grūtāk tverama. Tā nerodas kaut kā dēļ. Tā parādās kā sekas pašam klātbūtnes faktam būšanā. Ne kā emocionāls uzliesmojums, bet kā dziļa saskaņa ar eksistenci. Šis prieks ir gandrīz nepamanāms prātam, kas pieradis meklēt cēloņus. Tas ne vienmēr ir intensīvs, ne vienmēr to pavada sajūsma vai uzbudinājums. Dažreiz tas izpaužas kā smalka iekšējas pilnības sajūta pilnīgi parastā brīdī: elpā, rīta gaismā, lietus skaņā, klusumā starp domām.
Liela daļa iekšējā sasprindzinājuma balstās uz pašreizējā brīža nepietiekamības sajūtu. Apziņa pastāvīgi ir vērsta uz priekšu: uz nākamo mērķi, nākamo sasniegumu, nākamo stāvokli, kuram beidzot vajadzētu sniegt gandarījumu. Rezultātā dzīve pārvēršas par nepārtrauktu dzīves gaidīšanu.
Bet dažreiz notiek tikko pamanāma iekšēja pārbīde. Cilvēks pēkšņi uz mirkli pārstāj pieprasīt no realitātes, lai tā būtu citāda. Un tad pašā eksistences faktā sāk atklāties kaut kas pārsteidzošs. Paša būšana.
Ne kā filozofiska koncepcija, bet kā nepastarpināta pieredze: ir pasaule, ir uztvere, ir apzināšanās, ir dzīve, kas notiek tieši tagad. Šāda veida prieks nenoliedz ciešanas. Tas var pastāvēt pat blakus sāpēm, zaudējumam vai nenoteiktībai. Tāpēc ka tā avots atrodas dziļāk par konkrētiem notikumiem. Tas ir prieks nevis par kaut kā piederēšanu, bet gan par līdzdalību.
Cilvēks bieži vien ir tik ļoti iegrimis savas dzīves psiholoģiskajā saturā, ka pārstāj pamanīt pašu eksistences neticamību. Mēs pierodam pie pasaules. Pie ķermeņa. Pie apziņas. Pie tā, ka vispār kaut kas ir. Bet, ja skatās pietiekami vērīgi, pati realitāte sāk šķist gandrīz neiespējama.
Kāpēc pastāv pārdzīvojums? Kāpēc pasaule ir izpausta? Kāpēc pastāv šī klusā klātbūtnes sajūta?
Uz šiem jautājumiem nav galīgu atbilžu. Bet dažreiz tieši atbildes trūkums paver telpu apcerei. Tā vietā, lai mēģinātu visu izskaidrot, rodas spēja vienkārši būt saskarē ar eksistences noslēpumu. Šeit dzimst īpaša pateicības forma. Nevis morāls pienākums būt pateicīgam, bet gan dabiska dzīves līdzpiederības sajūta. Cilvēks pārstāj uztvert būšanu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.
Dzīves prieks šādā izpratnē neprasa pastāvīgu laimi. Tas nepadara cilvēku aizsargātu pret trauksmi, nogurumu vai šaubām. Taču tas maina eksistences fonu. Pat grūtību vidū saglabājas dziļa izjūta par paša būšanas fakta vērtību. Šis pārdzīvojums bieži pastiprinās nevis pārpilnības, bet gan iekšēja klusuma brīžos. Kad uzmanību vairs pilnībā nepārņem bezgalīgais iekšējais dialogs, pasaule sāk atklāties citādi. Vienkāršas lietas atgūst savu dziļumu: elpa, gaisa kustība, cilvēka skatiens, telpas izjūta.
Mūsdienu pasaulē šāda jutība kļūst gandrīz radikāla. Paātrinājuma kultūra pastāvīgi mudina cilvēku uz nākamo stimulu, nākamo iespaidu, nākamo savas nozīmības apliecinājumu. Prieks arvien biežāk tiek aizstāts ar uzbudinājumu. Taču uzbudinājums ātri izsmeļ, turpretim būšanas prieks neprasa pastāvīgu pastiprināšanu. Tas drīzāk atgādina iekšēju gaismu, kas nav atkarīga no ārējā spilgtuma.
Daudz ir teikts un rakstīts par klātbūtnes, apzinātības un spējas būt saskarē ar pašreizējo mirkli svarīgumu. Bet aiz šīm praksēm slēpjas dziļāka jēga: cilvēka atgriešanās pie nepastarpināta dzīves pārdzīvojuma, pirms prāts sāk to pārvērst tikai par projektu, problēmu vai uzdevumu.
Pašas būšanas kā tādas apzināšanās neattālina cilvēku no realitātes. Gluži pretēji, tā padara realitāti dzīvāku. Pasaule pārstāj būt tikai par fonu personīgajiem mērķiem un atkal kļūst par apzinātas līdzdalības telpu. Un tad prieks rodas nevis tāpēc, ka viss ir ideāli. Bet tāpēc, ka dzīve vispār notiek.
Tāpēc ka eksistē gaisma. Eksistē elpa. Eksistē apziņa, kas spēj to pamanīt.
Šajā vienkāršajā apzināšanā slēpjas viena no dziļākajām cilvēka laimes formām — kluss prieks būt par daļu no paša eksistences fakta.
Autors: Normunds Astra
Tēma: