Šorīt es pamodos ar dīvainu sajūtu, ka laiks nav taisna līnija, pa kuru es eju, bet drīzāk telpa, kurā es pēkšņi atveru acis. Ārā bija pelēka gaisma. Ne īsti rīts, ne vēl diena. Kaut kas starp. Un tieši šajā starpstāvoklī es pēkšņi sajutu: varbūt tagadne arī ir šāda — nevis punkts starp pagātni un nākotni, bet atvērums, kurā viss kļūst iespējams.
Mēs bieži domājam par tagadni kā par ļoti īsu mirkli. It kā tā būtu adatas smaile starp to, kas vairs nav, un to, kas vēl nav. Pagātne — milzīga, pilna ar atmiņām, kļūdām, ilgām un nožēlām. Nākotne — plaša, neskaidra, piesātināta ar cerībām un bailēm. Bet tagadne? Tā it kā pazūd, tiklīdz mēģinām tai pieskarties.
Un tomēr — tikai tā ir.
Pagātne dzīvo tikai atmiņā. Nākotne dzīvo tikai iztēlē. Bet šis mirklis, šī elpa, šī ķermeņa sajūta, šī gaisma uz galda, šī klusā doma, kas pašlaik rodas un izzūd — tas viss nav ideja. Tas notiek. Tas nav jāatceras un nav jāparedz. Tas vienkārši ir.
Varbūt tagadne nav laika daļa. Varbūt tagadne ir esības veids.
Es skatos uz savu roku, kas balstās uz galda, un pamanu kaut ko pavisam vienkāršu: es nekad neesmu ārpus tagadnes. Pat tad, kad domāju par pagātni, es domāju par to tagad. Pat tad, kad uztraucos par nākotni, šīs bažas notiek tagad. Pat bēgšana no tagadnes notiek tagadnē.
Cik savādi. Mēs visu dzīvi mēģinām nonākt kaut kur citur, bet nekad faktiski nepametām šo mirkli.
Varbūt cilvēka lielākā traģēdija nav tā, ka dzīve ir īsa, bet tā, ka mēs pārāk bieži dzīvojam it kā aizkavējušies vai aizsteigušies. Mēs ķermenī esam šeit, bet uzmanībā — tur. Mēs sēžam pie loga, bet domās labojam vakardienu. Mēs runājam ar cilvēku, bet iekšēji jau gatavojam atbildi nākamajam notikumam. Mēs ēdam, bet neizgaršojam. Klausāmies, bet nedzirdam. Skatāmies, bet neredzam.
Tagadne nav pazudusi. Mēs paši esam kļuvuši izklaidīgi pret tās kluso varenību.
Šodien es mēģināju uz dažām minūtēm neko nelabot. Ne sevi, ne dzīvi, ne pasauli. Vienkārši sēdēt. Elpot. Dzirdēt. Būt. Un tad atklājās kaut kas ļoti maigs: tagadne neprasa no manis lielu sasniegumu. Tā neprasa, lai es kļūtu īpašs, apgaismots vai pilnīgs. Tā tikai uzaicina mani pārtraukt iekšējo karu ar notiekošo.
Tas nenozīmē pasivitāti. Tas nenozīmē atteikties no darbības, atbildības vai nākotnes veidošanas. Gluži pretēji — tikai cilvēks, kurš ir klātesošs, spēj rīkoties skaidri. Jo viņš nereaģē tikai no vecām bailēm. Viņš redz, kas patiešām notiek. Viņš dzird dzīvi pirms saviem secinājumiem par dzīvi.
Tagadne ir vieta, kur sākas brīvība. Ne tā skaļā brīvība, kas sevi pierāda, bet klusā brīvība, kas pēkšņi saprot: man nav jābūt pilnīgi pakļautam vakardienas stāstiem. Es varu ieraudzīt šo mirkli no jauna. Es varu dzīvot nevis tikai kā savas biogrāfijas turpinājums, bet kā apzināta klātbūtne.
Varbūt tāpēc tagadne reizēm šķiet tik biedējoša. Tajā nav kur paslēpties. Pagātne dod mums identitāti. Nākotne dod mums projektu. Bet tagadne atņem dekorācijas. Tā jautā: kas tu esi, kad uz mirkli pārstāj sevi skaidrot?
Es nezinu, vai uz šo jautājumu var atbildēt ar vārdiem. Varbūt atbilde ir klusumā starp divām domām. Varbūt tā ir vienkāršajā apziņā, kas jūt elpu. Varbūt tā ir skatienā, kurš pirmo reizi pēc ilga laika ierauga koku nevis kā “koku”, bet kā dzīvu klātbūtni.
Šovakar, rakstot šīs rindas, es saprotu: tagadne nav mazs mirklis. Tā ir bezgalība, kas kļuvusi ļoti tuva. Tā nav tas, kas atrodas starp pagātni un nākotni. Tā ir vienīgā vieta, kur pagātne var tikt saprasta un nākotne — radīta.
Tagadne ir atvērtas durvis. Un mēs visu dzīvi stāvam to priekšā, reizēm nepamanot, ka tās nekad nav bijušas aizslēgtas.
Varbūt dzīvot nozīmē nevis sasniegt kādu tālu dienu, bet beidzot atgriezties šajā vienkāršajā, neizskaidrojamajā “tagad”.
Un varbūt tieši šeit — šajā elpā, šajā klusumā, šajā nepabeigtajā mirklī — dzīve pirmo reizi patiesi sākas.
Autors: Normunds Astra
Tēma: